Kategoriju arhīvs: Uncategorized

Pārdomas par Ziemassvētku un Jaunā gada ēdieniem

Tradīciju ievērošana pārmaiņu laikos spēj sniegt nepieciešamo mierinājumu. Atkārtojuma struktūra apliecina, ka viss atkal būs kā agrāk, viss būs labi. Svētku ēdiens kā kulināra tradīcija ir viens no lēnāk mainīgajiem lielumiem mūsu sadzīves kultūrā, ar to mēs atkal un atkal apliecinām ticību mūžīgajam dabas ritumam, kārtībai un kopīgai vērtību sistēmai. Varbūt tāpēc tieši šogad man tik daudz vaicāja par to, kas tad ir “īstie”, latviskie, tradicionālie svētku ēdieni. Vaicāja draugi un paziņas, vaicāja mediju pārstāvji. Esmu pārliecināta, ka šāds  “īsto ēdienu” saraksts nevar pastāvēt visas valsts ietvaros, bet to veido individuālu kulināro priekšstatu mozaīka, kurā mainīgus rakstus veido bērnības pieredze, mediju un reklāmu attēli, individuālas gaumes un vēlmes. Tomēr ar šādu atbildi parasti nepietiek. Tāpēc turpmāk īsi aprakstīšu, kā es cenšos atbildēt uz šiem jautājumiem, izmantojot pavārgrāmatas – avotus, ko par ēdienu kultūru esmu pētījusi visvairāk. Pavārgrāmatas, protams, nedokumentē to, ko cilvēki dažādos laika periodos ir ēduši, bet drīzāk ataino, kādu svētku galdu viņi būtu gribējuši klāt, kādus ēdienus uzskata par piemērotiem, saskaņotiem ar tradīciju, vai gluži pretēji – vēlamiem jaunievedumiem un kādi produkti konkrētā laikā bijuši pieejami. Izrādījās, ka pavārgrāmatās kā Ziemassvētku ēdieni minēti gan zirņi un pupas, gan putraimdesas un karpas galerts, gan biešu zupa ar āboliem un pat forele ar zoss aknu pildījumu. Bet par visu pēc kārtas.

Turpiniet lasīt

Griķi – savējie vai svešie? Ekskursija ar receptēm

Griķi man ir t.s. comfort food – ēdiens, kura siltums un mierinoši vienkāršā zemes garša spēcīgi iemieso māju sajūtu. Bērnībā griķus vārīja mana 1917. gadā dzimusī vecmāmiņa, turklāt darīja to tikai vienā veidā: katlu ar uzvārītajiem griķiem (1:2 ar ūdeni) ietina vatētā segā un pārsedza ar vīriešu aitādas puskažoku. Nesen iedomājos, ka tā varētu būt kara un pēckara taupības pasākumos iegūta mācība. Man, pēc griķu aiznešanas uz virtuvi, patika ieritināties patīkami siltajā segu murskulī. Šobrīd manu interesi par griķiem izraisīja sociālajos tīklos un medijos manītais uztraukums par griķu izpirkšanu veikalos un tam sekojošā skepse a la “kurš tad mūsdienās griķus ēd”. Domāju – vai griķi ir Latvijas virtuves daļa? Turpiniet lasīt

Jaunas pavāres gaitas restorānā “Sēnīte” pārmaiņu laikos

1991. gadā, kad politiski un juridiski Latvija jau bija izkļuvusi no padomju ietekmes zonas, faktiski cilvēku dzīvēs padomju realitāte vēl turpināja pastāvēt. Šis stāsts ļauj kļūt par lieciniekiem tam, kā vienas desmitgades laikā mainās dzīve ap jauno pavāri Aiju Gabrāni, kas tikko uzsākusi darbu slavenajā padomju restorānā Sēnīte. Tur pavadītais laiks ieliek pamatus viņas turpmākajai profesionālajai darbībai. Šobrīd Aija ir labi zināma šefpavāre un jau ilgus gadus saimnieko Mālpils muižas restorānā. Viņas pavāres rokrakstam raksturīgs ēdiena pagatavošanas veids, kas atspoguļo gan dabas, gan vēstures specifiku, padarot restorāna virtuvi iederīgu Mālpils muižas vidē.

Turpiniet lasīt

sparkling bright fireworks in black sky

Šampanieti visiem! jeb padomju Jaungada tradīciju radīšana

Gada nogalē sarunas par to, kā svinēt Jauno gadu un ko likt galdā, ir gandrīz neizbēgamas. Šajā ierakstā uz Jaunā gada svinēšanu aicinu paraudzīties no cita skatu punkta un meklēt atbildes nevis uz jautājumu – kā svinēt?, bet gan – kāpēc mēs svinam svētkus noteiktā veidā, kā rodas vai tiek radītas svētku tradīcijas? Nav pārāk viegli analizēt pašiem sevi un runāt par to laiku, kurā dzīvojam, daudz vieglāk ir kaut ko ieraudzīt ar laika distanci. Tā kā esmu veidojusi samērā daudz interviju par padomju virtuvi, mani ieinteresēja arī Jaunā gada svinēšana tieši padomju periodā. Tādēļ uz sarunu aicināju vēsturnieci, Latvijas Universitātes profesori Vitu Zelči.

Turpiniet lasīt

Mencas līkumotie ceļi Latvijas virtuvē. Ekskursija ar receptēm

Nesenā Pasaules Dabas fonda kampaņa aicina neēst Baltijas jūras mencu un balsot “ar tukšu karoti, aizvērtu muti”. Dīvainā kārtā šis aicinājums atstāja uz mani citādu iespaidu un es sāku domāt par mencām Latvijas virtuvē – vai ir kādi tradicionāli mencu ēdieni un vai šīm zivīm ir sava vieta uz mūsu galda. Atcerējos, ka esmu lasījusi par mencu propagandas kampaņu 1930. gados un nolēmu noskaidrot, kas par mencām zināms pirms un pēc tam. Laika gaitā mainās gan ekoloģiskā, gan saimnieciskā, gan arī gastronomiskā situācija, tāpēc mencas ceļš laika gaitā izrādījās visnotaļ līkumots.

Turpināt

Baltais sviests: ēdiens, ko var piedzīvot tikai Rucavā

Šoruden viesojos Rucavas tradīciju namā “Zvanītāji”. Tur iemācījos sakult balto sviestu un sarunā ar tradīciju nama vadītāju Sandru Aigari uzzināju daudz ko par rucavniekiem un viņu tradīcijām. Baltais sviests top saldajam krējumam sviesta kulšanas gaitā pievienojot rūgušpienu. Tas, iespējams, ir viens no ekskluzīvākajiem reģionālajiem produktiem, jo tā īstā garša baudāma tikai tūlīt pēc pagatavošanas un to pagatavot bez pieredzes nav viegli. Nepieciešami kvalitatīvi piena produkti no zemnieku saimniecības, jo ar “veikala pienu” nekas neizdosies. Turklāt baltais sviests pieejams gandrīz tikai šeit, Rucavā, jo veikalā nopirkt to nevar.

Turpināt

Kad muzeja priekšmeti klusē. Pārdomas par Viļņas Kulinārijas muzejā pieredzēto

Par ēdienu stāsta ne tikai pavārgrāmatas, kas šobrīd ir mans galvenais interešu objekts, bet arī citādas materiālas liecības – trauki, galda piederumi utt. Uzzinot, ka Viļņā pirms trīs gadiem izveidots “Lietuvā un kaimiņvalstīs” vienīgais kulinārijas muzejs, devos turp un bruņojusies ar fotoaparātu un bloknotu, biju gatava fiksēt lietuviešu virtuves nacionālās īpatnības.

Turpināt

Mēs – kulinārā mantojuma ēdāji

Novembra beigās piedalījos kultūras zīmes “Latviskais mantojums” pasniegšanā, kurā uzstājos ar lekciju par kulinārā mantojuma izmantošanu lauku tūrismā. Gatavojoties lekcijai, pārdomāju kulinārā mantojuma pastāvēšanu un skatījumu uz to Latvijā – kam, no kā un kādā veidā to vajadzētu aizsargāt? Pārdomas par šo tematu turpmāk.

Turpināt

Mums ir līdzīgi! Saruna par ēdienu Latvijā un Igaunijā

Pētnieciskais darbs ir patīkamāks, ja izdevies atrast savu otru pusi – tad iespējams runāt par lietām, kas pašu tik ļoti interesē, viegli uztrauc, liek šaubīties un sajūsmina. Šādā sarunā nevajag uztraukties, ka partneris nesapratīs, garlaikosies vai, pieklājīgs būdams, nezinās kā aizbēgt. Tā man ir veicies ar Esteri (Ester Bardone), Tartu universitātes Etnoloģijas katedras lektori un ēdiena kultūras pētnieci. Mums ir līdzīgas akadēmiskās intereses un gandrīz no pirmās sarunas par Latvijas un Igaunijas ēdiena vēsturi un mūsdienām mēdzam lietot izteikumu “Pie mums ir līdzīgi!”. Ik pa laikam apcerējām, ka vajadzētu šos iespaidus kaut kā fiksēt, izveidot pārskatu par latviešu un igauņu virtuves kopīgajām iezīmēm, tomēr vienmēr atradās steidzamāki darbi. Tad nu Latvijas simtgades priekšvakarā Raivis Spalvēns mūs abas pierunāja uz sarunu par ēdienu Latvijā un Igaunijā un to pierakstīja.

Turpināt

Vecmāmiņas dārzs kafejas krūzē

Pie Jolantas Kovnackas Viesītes pagastā viesojos karstā augusta dienā pa ceļam uz festivālu “Sansusī”. Šim apciemojumam par pamudinājumu kalpoja mūsu iepazīšanās Zāļu dienas tirdziņā Doma laukumā, kur pagaršoju Jolantas ražoto zīļu un cigoriņu “Kafeju Alīda” un atcerējos savas vecmāmiņas Zinaīdas vārīto miežu kafiju, kurai abas kopā gan griezām cigoriņus, gan grauzdējām zīles. Savukārt Jolanta kafeju nosaukusi par godu savai vecmāmiņai Alīdai. Mēs sēžam dārzā, dzeram kafeju un runājam par vecmāmiņām.

Turpināt