Starp nostalģiju un globalizāciju. Pavārgrāmatas 1990. gados

Turpinot tēmu par pavārgrāmatu vēsturi, šoreiz publicēju ieskatu 1990. gadu pavargrāmtās. Caurskatot 64 pavārgrāmatas, kas izdotas no 1990. līdz 1999. gadam, atklāju tematisku daudzveidību, kas ļauj izdarīt secinājumus ne tikai par dažādiem sociāliem procesiem, bet arī par tām pavārgrāmatu funkcijām, kas pārsniedz ēdiena pagatavošanas instrukcijas. Šādā kontekstā kā sabiedrības spogulis uzskatāma nevis viena konkrēta pavārgrāmata, bet viss dažādo pavārgrāmatu kopums, kas zīmē neparastu, gandrīz neticamu, gastronomisku ainu pārmaiņu laiku Latvijā.

Ulmaņlaiku atgriešanās

1990. gadu sākumā tiek atkārtoti izdotas pavārgrāmatas, kas iznākušas Latvijā starpkaru periodā, galvenokārt – Ulmaņlaikos (no 1934. – 1939. gadam). Atšķirībā no pēdējos gados iznākušajām grāmatām Zvaigznes ABC sērijā “Latvijas kulinārais mantojums”, šīm 1990. gadu grāmatām nav ticis piešķirts patinas šarms – tie nav faksimilizdevumi, grāmatām mainīti vāku attēli, ievietotas ilustrācijas. Piemēram, Mildas Feldmanes “Mājturības leksikons” 1992. gadā tiek izdots četrās burtnīcās ar rotaļīgām Daiņa Breikša karikatūrām.

File_000 (1)

Savukārt Marijas Leišes grāmata “Kā sarīkot viesības un ko celt galdā” (1995) tikusi papildināta ar galda klājumu fotogrāfijām no tolaik populārā restorāna “Anrē”.

anre

Ar vizuālā materiāla palīdzību pavārgrāmatas tika pieskaņotas aktuālajam laikam, pozicionētas nevis kā kultūrvēsturiski teksti, bet lietojami izdevumi. Iespējamais skaidrojums tam varētu būt iespēja pēc neatkarības atgūšanas atteikties no padomju virtuves un lietot iepriekš noformulētu nacionālo virtuvi.

Padomju pavārgrāmatu pārvērtības

Tomēr pavārgrāmatu vēsturē nenotika pēkšņas, radikālas pārmaiņas. Pavārgrāmatas turpināja rakstīt tie paši autori, kas padomju laikos – Aina Kļaviņa, Ilze Jansone, Milda Pētersone, Ņina Masiļūne – vienīgi centās piemeklēt laikam piemērotu izteiksmes veidu vai autora pozīciju. Piemēram, Milda Pētersone sevi pirmo reiz pieteica kā kaucmindiete, Ilze Jansone izmantoja iespēju ar pavārgrāmatas starpniecību popularizēt privāto uzņēmējdarbību. Ņinas Masiļūnes darbība pierādīja, ka “pastāvēs, kas pārvērtīsies” – 1990. gados viņa izdod sešas dažādas pavārgrāmatas, kuru pamatu veido dažādās kombinācijās sakārtotas, bet saturiski – vienas un tās pašas – receptes. Uzsvars katrā izdevumā likts uz tolaik populārām vērtībām – latvisko, latgalisko, lauku dzīvi, padomju laiku receptēm rodot jaunu ietvaru.

Ne tikai precīzs pozicionējums ir Ņ. Masiļūnes pavārgrāmatu panākumu pamatā, bet visdrīzāk arī ilustrāciju daudzums, kam autore pievērsusi uzmanību jau 1980. gados, tajā laikā Masiļūnes grāmatas ir visdāsnāk ilustrētas. Kaut arī atsevišķas ilustrācijas ceļo no grāmatas grāmatā, tomēr, savstarpēji salīdzinot visas sešas grāmatas, dekādes griezumā var novērot izmaiņas gan tehniskajās iespējās, gan ēdiena pasniegšanas estētikā. No šeit iekļautajām pirmā 1991. gada ilustrācija ir tipisks padomju pavārgrāmatās sastopams ēdiena dekorējuma paraugs. Nākamajā, 1997. gadā izteikti uzsvērta produktu dekorativitāte, tā arī neparādot pašu ēdienu. Savukārt pēdējā, 1999. gadā publicētā, ataino ēdiena baudīšanas atmosfēru un ir tuva mūslaiku pavārgrāmatu ilustrēšanas paņēmieniem.

Masilune_1991_9 Masilune_1997 Masilune_1999_1

Veģetārisma popularizēšana

Atšķirībā no padomju laikā popularizētās uz gaļas ēdieniem centrētās ēdienkartes, 1990. gados ievērojamā skaitā tiek izdotas pavārgrāmatas, kas popularizē veģetāru uzturu. Padomju gados veģetārisma teorētiski nebija, grāmatas par uzturu ļauj secināt, ka tas bijis pretrunā ar valsts nostāju uzturzinātnes jomā[1], turklāt padomju periodā Latvijā nav izdotas veģetāra uztura pavārgrāmatas. 1990. gados veģetārisms kā sarkanais pavediens saista dažādas populāras, savam laikam raksturīgas domāšanas un vērtību sistēmas, tai skaitā, kā redzams uz pavārgrāmatu vākiem, gan ajurvēdisko, gan latviski nacionālo, gan kristīgo domāšanu, kas ļauj dažādos veidos argumentēt atteikšanos no gaļas lietošanas uzturā.

File_001 (1) File_004 (3) File_001 (3)

Svētku mielastu modernizēšana

1990. gados proporcionāli samērā liels skaits pavārgrāmatu veltītas svētku ēdienu receptēm. Šajā laikā notiek ierasto svētku tradīciju pārdefinēšana, tiek aktīvi popularizēti agrāk oficiāli neatzītie tradicionālie Ziemassvētki un Jāņi, toties aizmirsti sociālistiskie bērnības vai Oktobra svētki. Tas rosina pieņemt, ka svētku mielastos līdz ar latvisko tradīciju popularitāti vajadzētu dominēt arī latviskiem ēdieniem. Tomēr lielākā daļa šo grāmatu veltītas tieši jaunu, modernu, cittautu ēdienu apguvei. Svētku ēdienu pavārgrāmatas pamāca, kā svinēt svētkus atbilstoši jaunajiem nosacījumiem un iespējām, un vienlaikus – kā sakārtot tradicionālo un moderno jaunās proporcijās. Piemēram, kāzu mielasta ieteikumos viena otrai seko receptes “Kastaņi ar āboliem un plūmēm”, “Sautēti skābēti kāposti”, “Miltu buberts” un “Tumšā meža kūka” (visdrīzāk domāta tradicionālā bavāriešu Švarcvaldes ķiršu kūka), kas zīmē visnotaļ eklektisku gastronomisku ainu. Pievienotais grāmatas vāks ilustrē šo daudzveidību.

1999-gads.JPG

Iedvesma no ārzemēm

Ne tikai svētku ēdienu grāmatas atspoguļo Latvijas iedzīvotāju interesi par svešzemju virtuvēm, kas agrāk drīzāk saistījās ar kulinārām fantāzijām. Importētu preču un informācijas pieejamības rezultātā Latvijā sāk izdot pavārgrāmatas, kas veltītas dažādām ārzemju virtuvēm. Tomēr ārzemju kulinārās pieredzes lingvistiska atspoguļošana joprojām sagādā ne mazums grūtību. Daudzi globalizētajā Eiropā ikdienišķi ingredienti Latvijā vēl nav pieejami, tāpat nav izplatītas to pagatavošanas tehnoloģijas un tām nepieciešamās ierīces. Tātad nav arī atbilstošas terminoloģijas, kā šīs nevienam nezināmās, nekad neredzētās lietas nosaukt latviski tā, lai nerastos pārpratumi.

Daļai ārzemju virtuves pavārgrāmatu nav norādīts ne autors, ne tulkotājs, bet vienīgi – sastādītājs. Tas rada neskaidrības par recepšu izcelsmi un vienlaikus arī – par to pareizību. Pavārgrāmatas “sastādītāju” kulinārijas zināšanas rosina apšaubīt pārprotamā terminoloģija, brīvie klasisku ēdienu recepšu tulkojumi, strupās un neizvērstās pagatavošanas norādes. Pavārgrāmatā “Vācu tortes un cepumi” rodama šāda savdabīga itāļu klasiskā deserta “Tiramisu” recepte:

Vacu_deserti

Jauniedevumi

1990. gadu pavārgrāmatās kā jaunievedumi ietvertas ne tikai receptes no citvalstu virtuvēm, bet arī instrukcijas par iepriekš nelietotiem produktiem, piemēram, soju vai eksotiskām garšvielām, gan nepazīstamām ierīcēm, piemēram, mikroviļņu krāsni vai grilu, ko tolaik dēvē par restu pavardu. Atsevišķi jāatzīmē pavārgrāmatas, pārsvarā tulkotas, kas piedāvā jaunu skatījumu uz pazīstamiem ēdieniem, piemēram, saldējumu vai makaroniem.

File_006 (2).jpeg

Tā padomju virtuvēs nereti apnicinātie makaroni po flotski tulkotajās pavārgrāmatās transformējas par pieklājīgu maltīti, ar al dente gatavības pakāpi, dažādām mērcēm un norādēm, kā makaronus pagatavot mājās. Iespēja šos agrāk vienīgi nopērkamos produktus pagatavot pašiem, savukārt rada nepieciešamību pēc jaunām iekārtām.

Pavārgrāmatu daudzveidība, neraugoties uz kļūdām un tulkojuma problēmām, tomēr pakāpeniski veicina izpratni par jaunā laikmeta kulinārijas iespējām, vienlaikus radot arī pamudinājumu pirkt – jaunas ierīces, eksotiskus augļus, un daudzveidīgas garšvielas sāls un piparu vietā.

Diētas ir modē

No ārzemēm tiek pārņemtas ne tikai receptes, bet arī idejas un vērtības gastronomiskajā laukā. Piemēram, 1990. gados izdotās diētu grāmatas ievieš laikam raksturīgu vārda “diēta” saistību ar tievēšanu, pievilcīga ķermeņa veidošanu, atšķirībā no padomju laikos pastāvošās vārda “diēta” saistības ar veselības uzlabošanu. Padomju diētiskās ēdnīcas paredzētas dažādu slimību nomocītajiem, kas tur nonāk ar ārsta norādījumiem un pavārgrāmatās ievietotie diētiska uztura ieteikumi saistīti ar konkrētu slimību nosaukumiem.

Šīs jauna laika diētu grāmatas, kas galvenokārt adresētas sievietēm, kā redzams no to vākiem, parāda diētu kā modes lietu, ierastu Rietumu cilvēka dzīves sastāvdaļu. Tās maina arī ķermeņa estētisko traktējumu – tievs ķermenis norāda uz sociālu statusu un šī nostāja ar ārzemju grāmatu starpniecību tiek pārņemta kā aksioma.

File_000 File_002

Ēdiens kā bauda un izklaide

Līdz ar pavārgrāmatu daudzveidību 1990. gados pakāpeniski mainās tas, kā tiek traktēts ēdiens un tā pagatavošana – no nepieciešamības un (sievietes) pienākuma uz baudu un izklaidi, kas piemērota abiem dzimumiem. Šajā laikā visdrīzāk pirmoreiz tiek lietots sauklis “Gatavots ar mīlestību”, reklāmās un ilustrācijās parādās romantisko vakariņu koncepts, ēdiena partnerattiecību potenciālam veltītas arī īpašas pavārgrāmatas.

vaks_kardinosa

Mainās arī pavāra loma – no nepazīstama darbarūķa baltā cepurē, kas rosās restorāna dibenistabā uz pavāru „rokzvaigzni” mediju starmešu gaismā. Piemēram, uz Mārtiņa Rītiņa pavārgrāmatas vāka redzams pats autors, tomēr bez jebkādiem uz profesiju norādošiem indikatoriem, turklāt uz galda viņam priekšā – šampanietis un austeres – produkti, kas neprasa pagatavošanu. Var pieņemt, ka autors sevi pozicionē nevis kā pavāra aroda pratēju, bet gan dzīves un ēdiena baudītāju.

Ritins

Pavārgrāmatas, manuprāt, savdabīgā veidā parāda 1990. gadu cilvēka pasauli, kurā padomiskais dzīvesveids vēl nav izzudis, bet rietumnieciskais vēl nav iesakņojies un līdzās sadzīvo kristietība ar Austrumu reliģiskajām praksēm un nacionālisms ar globalizāciju. Šajā laikā pavārgrāmatas rada daudzšķautņainu priekšstatu par latviskās identitātes transformācijām un tās rosinošajiem faktoriem.

[1] Sk., piemēram, Gaņeckis, I. “Diētiski ēdieni”, 1970.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.