Vasaras vidū biju Kolkā, kur kempingā un brīvdienu mājā “Ūši” saimnieko Dženeta Marinska. Kad sāku interesēties par seno kurzemnieku ēdienu sklandrausi, man ieteica doties pie viņas, jo viņa “par sklandraušiem zinot visu”. Par sklandraušiem ir vērts zināt visu, vai vismaz tik daudz, ka tas ir pirmais Latvijas produkts, kas 2013. gadā iekļauts ES Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā, līdzās Neapoles picai un Serano šķiņķim. Tāpēc gribēju uzzināt, kas šajā senajā kurzemnieku ēdienā tik īpašs, jo, uzaugot Kurzemē, esmu ieguvusi pārliecību, ka tas ir kaut kas ne pārāk garšīgs, pa vidu starp saldu uzkodu un sāļu desertu.

Dženeta Marinska savā brīvdienu mājā “Ūši”, Kolkā

Dženeta skalndrauša vēsturi izpētījusi līdz pat 1893. gadam, kad žurnālā “Austrums” uzgājusi visdrīzāk Krišjāņa Barona aprakstu par dīvainiem Dundagas pusē baudītiem ēdieniem. Tur minēts, ka rauša apakšējo kārtiņu veido tāda kā miltu putriņa, kam pa virsu likta raksturīgā burkānu kārta. Tas liecina, ka kartupeļi receptē ienākuši vēlāk, jo tie 19. gadsimta beigās tik tikko sāka iekarot latviešu zemnieku sirdis. Laika gaitā sklandrausis pieredzējis arī citas izmaiņas. Piemēram, cūku tauku vietā tagad pievieno sviestu, bet rudzu miltu mīklas pamatnei atļauts piejaukt nedaudz kviešu miltus, lai tā nebūtu tik drupena.

ES shēmā iekļautā recepte paredz noteiktas sastāvdaļas un gatavošanas paņēmienus, kas izcepto rausi ļauj pārdot ar nosaukumu “sklandrausis”. Vaicāju Dženetai, vai viegli bija nonākt pie tādas vienotas sklandrauša receptes, jau paredzot, ka virtuves lietās gandrīz visiem vienmēr ir savs neapstrīdams viedoklis par to, kā ir pareizi. Man izrādās taisnība, esot saņemti asi iebildumi no Dienvidkurzemes cepējām, kas apvainojušas Ziemeļkurzemes rausi, ka tas negaršīgs, jo tam neesot pievienotas olas. Ziemeļkurzemes cepējas piekāpušās un recepti paplašinājušas. ES nostiprinātajā receptē paredzēts, ka var pievienot krējumu norādītajās robežās, var likt un var nelikt olas. Nozīmīgākais raksturojums ir – neraudzēta rudzu miltu mīklas pamatne, atsevišķa kartupeļu kārtiņa un atsevišķa burkānu kārtiņa. Pa virsu varot smērēt krējumu un kaisīt gan cukuru, gan kanēli, gan ķimenes.

Uzzinu, ka par pamatu sklandrauša receptei, kas tagad uzskatāma par autentisku, ņemta tā, pēc kuras kurzemnieku mājās skalndraušus gatavo šodien. Nedaudz paradoksāli – ja es nolemtu kaut daļēji atjaunot seno, Barona minēto recepti, kura paredz miltu putriņu un cūku taukus, tad savu ražojumu par sklandrausi saukt nedrīkstētu. Uzdodu provokatīvu jautājumu – ja sklandrausim pievienotu šobrīd tik modīgos violetos burkānus, vai tas būtu sklandrausis? Dženeta smejas, ka tik tālu gan vēl neesot aizdomājušies, taču piekrīt, ka tas būtiski izmainītu rauša izskatu, jo tieši spilgtā oranžā krāsa un apaļā forma to padara pievilcīgu gan fotogrāfijās, gan tirdziņu stendos.

Sklandrausis esot saldais ēdiens, arī tad, ja saldums tam tikai no burkāniem. Agrāk tas cepts uz ražas laiku, kad visas nepieciešamās sastāvdaļas nākušas turpat no lauka. Tagad vislielākais pieprasījums pēc sklandraušiem esot vasarā, kad ir tūrisma sezonas augstākais punkts. Tad pašu dārzeņi vēl nav izauguši, tāpēc Dženeta saka, ka produktu izcelsmei nepievērš uzmanību – kādi burkāni Kolkas veikalā dabūjami, no tādiem cep: “Kanēlis taču arī ir importēts. Turklāt mums pat tautastērps ir importēts.”

Viņas raušu pircēji galvenokārt ir tūristi. Vietējiem tie esot par dārgu, turklāt daļa kolcenieku tos joprojām cepot mājās. Dažreiz viņa tomēr dodas uz tirdziņiem, piemēram, Lībiešu svētkos, lai popularizētu savu produktu un kuplinātu vietējo tirgotāju skaitu. “Ūšos” sklandraušus var pagaršot, nopirkt un pat iemācīties pagatavot. Dženeta diezgan agri uztvērusi lauku tūrisma ciešo saistību ar tradicionālajiem vietējiem ēdieniem un jau 2003. gadā izveidojusi kurzemnieku ēdienkarti no bukstiņbiezputras un sklandraušiem. Tūristi no citiem Latvijas reģioniem un arī no citām valstīm labprāt izvēlējušies nobaudīt vietējos ēdienus. Sklandrausis tomēr esot ļoti raksturīgs kurzemniekiem, no Alūksnes atbraukušie viesi par to pat neesot dzirdējuši.

Tomēr Dženetai kā lībietei ir arī kāda kurzemnieku ausīm izaicinoša ideja – viņa pieņem, ka sklandrausis varētu būt lībiešu ēdiens, ko kurzemnieki vēlāk pieņēmuši kā savu. Kā pamatojumu tam viņa min faktu, ka ļoti līdzīgi tradicionāli pīrāgi esot gan somiem, gan citām somugru etniskajā grupām, piemēram, karēļiem un udmurtiem. Par to viņa raksta arī savā grāmatā “Ziemeļkurzemes lībiešu tradicionālie ēdieni” (Līvu savienība, 2016). Dženeta stāsta, ka lībiešu ēdieniem esot dažas iezīmes, kas nav kļuvušas tradicionālas kurzemnieku virtuvē, piemēram, zivs un gaļa vienā ēdienā – noplaucēta sālīta bute, kam pa virsu uzlieti tauciņi vai sacepta žāvēta gaļa. Piekrastes lībiešiem zivju esot bijis daudz, bet gaļas – maz, tāpēc arī tādi ēdieni.

Dženetas ceptais sklandrausis

Gluži kā Krišjānis Barons savā laikā, arī es domāju par dīvainiem Dundagas pusē baudītiem ēdieniem. Pagaršotais Dženetas sklandrausis pēc garšas man šķita gandrīz vai arhaisks – izteikta rudzu garša, izteikta kartupeļu garša un izteikta burkānu garša. Tas arī viss, bet viss vienā kumosā. Nevaru apgalvot, ka man tas garšotu, bet tas noteikti ir garšas piedzīvojums, kaut kas neparasts un neikdienišķs. Sabilē pagaršoju turpat cepto “neīsto” burkānu rausi – pierasta burkānu kūkas garša, salda, ar raksturīgo plātsmaižu virsiņu – krējums, cukurs un kanēlis. Mūsdienām pielāgota garša. Varbūt tāpēc arī to nevajadzētu saukt par sklandrausi.