Vecmāmiņas dārzs kafejas krūzē

Pie Jolantas Kovnackas Viesītes pagastā viesojos karstā augusta dienā pa ceļam uz festivālu “Sansusī”. Šim apciemojumam par pamudinājumu kalpoja mūsu iepazīšanās Zāļu dienas tirdziņā Doma laukumā, kur pagaršoju Jolantas ražoto zīļu un cigoriņu “Kafeju Alīda” un atcerējos savas vecmāmiņas Zinaīdas vārīto miežu kafiju, kurai abas kopā gan griezām cigoriņus, gan grauzdējām zīles. Savukārt Jolanta kafeju nosaukusi par godu savai vecmāmiņai Alīdai. Mēs sēžam dārzā, dzeram kafeju un runājam par vecmāmiņām.

Piedāvāju īsu ieskatu mūsu sarunā, kas iepazīstinās arī ar augu kafeju, ko par kafiju īsti nedrīkstot saukt, tā man skaidro Jolanta. Viņa vārdu “kafeja” atradusi 20. gadsimta sākuma pazīstamā saldumu rūpnieka Vilhelma Ķuzes reklāmas materiālos, kas varētu norādīt, ka šāds dzēriens Latvijā bijis populārs ne tikai kā īstās kafijas aizstājējs. Tagad Jolanta izveidojusi savu versiju par cigoriņu dzērienu.

 kafeja_lab

Jolanta mani pacienāja ar savu kafeju turpat dārzā, kur aug visas pievienotās sastāvdaļas.

AS: Kā Jums radās ideja ražot cigoriņu kafiju?

JK: Pirmās domas par kafijas receptes atjaunošanu radās tad, kad man piedzima meita un vairs nevarēju dzert kofeīna kafiju. Atcerējos, ka vecāmamma gatavoja cigoriņu kafiju. Nopirku tādu veikalā, bet tā nemaz neatbilda manam priekšstatam par garšīgu bezkofeīna kafiju. Nolēmu taisīt pati, bet neatcerējos – kā. Man bija kādi desmit gadi, kad vecāmamma nomira. Bērnībā bieži staigāju viņai līdzi, bet nepievērsu uzmanību tam, ko viņa dara, kā kaut ko gatavo, ko liek kopā. Prasīju mammai, bet arī viņa maz atcerējās. Prasīju citiem radiem. Apvienojot visas idejas, saliku kopā recepti un kaut kas tapa. Centos saprast, vai tam, ko esmu pagatavojusi ir tāda garša kā bērnībā. Laikam jau cilvēkam ir garšas atmiņa, tāpēc vienā brīdī sapratu, ka ir noķerta īstā kafijas garša. Sūtīju šo kafiju radiem un paziņām, un viņi teica, ka esot tāda, kā vecmammas kafija. Dažam pat bija negatīvas atmiņas, teica, ka negribot to dzert, jo karš taču nenāk!

AS: Negatīvas asociācijas ar šo kafiju droši vien bija vecāka gada gājuma cilvēkiem?

JK: Tiem, kas piedzīvojuši pēckara laiku. Tie, kuriem tagad ir apmēram 70, 80 gadi. Viņi atceras, ka tad, kad dzēra šo kafiju, laiki bija bargi.

AS: Vai esat interesējusies par cigoriņu kafijas vēsturi, izcelsmi?

JK: Jā, es mazliet papētīju. Kad aizrāvos ar ideju par īstās receptes atrašanu, vīra lauku mājās atradu visādas vecas brošūras par to, kā sagatavot dārzeņus, avīzēs pat bija sludinājumi, ka pirmskara laikā armijas vajadzībām iepērk grauzdētus cigoriņus. Uzzināju arī, ka Ķuze taisīja 30 šķirnes cigoriņu kafijas un augu maisījumu, tos pat eksportēja. Pirms kara trīs fabrikas ražoja šādu kafiju – Ķuzes, Oļeņ un E. Mežits. Sapratu, ka tradīcijas ir, tomēr grūtākais ir atrast īsto recepti.

AS: Vai jūsu ražoto kafiju var saukt par tradicionālu produktu?

JK: Domāju, ka jā. Uz laukiem katrā sētā gatavoja kafiju, lai arī katrā vietā citādi.

AS: Tomēr pagatavošanas tehnoloģijas laika gaitā ir mainījušās, vai Jūsuprāt ar mūsdienu iekārtām varam nonākt līdz tradicionālai garšai? Vai tomēr katra paaudze pati veido savu garšu?

JK: Variācijas pastāv. Es vairs cigoriņus negrauzdēju maizes krāsnī. Līdz ar to es noteikti kaut ko zaudēju no cigoriņu garšas buķetes. Tomēr rūgtums paliek. Esmu mēģinājusi šai kafijai pievienot topinambūru, cukurbietes, melnsakni, mēģinājusi dažādot garšu. Taču, ja jauni produkti man uzliek vairāk darba, es no tiem atsakos.

AS: Visus produktus, ko liekat kafijā, izaudzējat pati?

JK: Jā, visus. Cigoriņus audzēju ap hektāru lielā platībā.

AS: Kad Jūs minējāt īstās garšas meklējumus, tas taču ir ļoti subjektīvi, vai ne?

JK: Jā, tas ir darbs, kas balstīts uz sajūtām. Ik pa laikam pagaršoju kafiju un sajūtu, ka kaut kas trūkst vai kaut kā ir par daudz. Zinu, ka „Tukuma kafija” ražo cigoriņu kafiju, bet man tā negaršo, tā nav dzidra, jo ir pārāk smalki samalta. Kafijā cigoriņi ir rūgtumam, mieži – smaržai, burkāni – saldumam, ozolzīle – stiprumam. Ir jāmāk to visu salikt kopā.

AS: Smaržām un garšām, ko atceramies, piemīt arī emocionāla vērtība.

JK: Kad aizbraucu uz kādu tirdziņu, apmeklētāji pagaršo manu kafiju un stāsta, ka to atceras, kaut kad kāds laukos ir vārījis. Tad nopriecājos, ka esmu panākusi to, ko vēlos – lai cilvēks atceras. Veikalos ir nopērkama tīra cigoriņa kafija, bez citām piedevām, bet es gribu sajust arī smaržu. Man patika vecmammas dārzs. Kad tajā iegāju, man patika kaņepju smarža, ēdu magoņu sēkliņas. Kafijā vēlos ielikt to, kas aug pie mums. Kaņepes šeit aug ļoti labi. Uzzināju, ka taisa kaņepju lapu tēju, noskaidroju tās sastāvu un sapratu, ka nekā slikta tur nav. Izmēģināju kafijai pielikt rudzus, cigoriņus un kaņepju lapas. Kad vāra kafiju, svarīgi izmantot pareizos traukus, lai smaržu saglabātu. Jo krūze šaurāka, jo labāk kafija smaržo. Labāk vārīt metāla vai turku kafijas krūzē – krūze nedaudz jāiesilda, tad jāieber pulveris, kad tas sāk smaržot, lej virsū verdošu ūdeni un ļauj uzskriet burbulim. Vāra līdz biezumi nosēžas. Ja kafiju vienkārši aplies krūzē, tā zaudēs šīs nianses.

AS: Vecmammas receptes izmantošana padara Jūsu kafiju autentisku. Vai Jums tas saistās arī ar atbildību – produktam jābūt labam, jo tas nes Jūsu vecmammas vārdu?

JK: Es neesmu tik patriotiska dzimtas jautājumos. Bet es zinu vecmammas stāstu, zinu, kā viņai gājis. Un es brīnos, kā viņa spēja saglabāt veselo saprātu un mieru. Vecmamma ir dzimusi un augusi tepat Subatē, apprecējusi zemnieku, iekārtojusi savu saimniecību, rūpējusies par četriem bērniem un izsūtīta uz Sibīriju. Sibīrijā viņa zaudēja vīru, kurš mira ar sirdstrieku. Sibīrijā vecmamma neesot gaudusies, bet iemanījās strādāt tādā kolhozā, kur par darbu pat maksāja. Viņai bijis dārzs, kur daudz ko audzējusi, dārzeņus pārdevusi un iekrājusi naudu. Atgriežoties Latvijā viņa netika atpakaļ savās mājās, tur jau kāds dzīvoja. Bet viņa nopirka māju pie Viesītes. Es domāju, ka viņa Sibīrijā iekrāja diezgan. Mana mamma vidusskolu pabeidza Sibīrijā un viņa daudz vairāk runā par izpostīto jaunību. Vecmamma – ne. Viņas kroņa teiciens bija: „Ja nav kazai piena, nav. Pacel asti, salej atpakaļ.”

AS: Kuros gados vecmamma atgriezās no Sibīrijas?

JK: Viņus izsūtīja 1949.gadā, bet atgriezās pēc Staļina nāves. Es nevarētu teikt, ka biju emocionāli pieķērusies vecmammai, bet es viņu atceros un man patika ar viņu būt kopā. Viņa bija vienkārša, mani lutināja, ļāva neiet uz bērnudārzu. Viņa vārīja biešu lapu zupu, man mācīja gatavot ubagu zupu – sagriež ķieģelīti, uzlej ūdeni, uzkaisa cukuru un kanēli. Vienmēr pati tika ar visu galā, kaut ko sameistaroja. Nesūdzējās un nesūrojās. Bet kafija bija galdā visu laiku. Man tēvs bija kolhoza priekšsēdētājs. Vecmamma ar maisu pār plecu gāja pie kombainieriem un lasīja pāri palikušās vārpas, pēc tam vakarā sēdēja uz saviem maisiem ceļa malā un gaidīja, kad tēvs nāks. Es brīnos, kā neviens nenosūdzēja, ka no kolhoza laukiem lasa vārpas. Bet vecmamma teica, ka viņa nelasa kombainam pa priekšu, bet lasa to, kas paliek aizmugurē. Ozolzīles arī lasījām netālu esošajos Cīruļos, kur bija lieli ozoli. Cigoriņi mums auga dārzā.

AS: Kā Jums radās ideja savu kafiju pārdot?

JK: Vajadzēja uzdrošināšanos. Nolēmu aizsūtīt Mārtiņam Rītiņam, jo viņam patīk tādas neparastas lietas. Pēc nedēļas Rītiņš zvana un saka, ka vēlas uztaisīt raidījumu. Viņš arī teica, ka man jāturpina. Tas bija impulss, jo šefpavārs lika noticēt, ka kafiju kāds var arī pirkt. Sākums bija grūts, sākās krīze – 2008.gadā. Citreiz naudas pat makaroniem nepietika, jo viss tika ielikts fabrikā. Ar savu ideju staigāju kā apmāta, pat naktīs negulēju.

AS: Kādu redzat savas kafijas nākotni?

JK: Par nākotni es neuztraucos, savu biznesu sāku riskantā laikā, aizgāju no stabila grāmatvedības darba Rīgā. Katram produktam ir zvaigžņu brīdis un ar laiku tas noriet. Domāju, ka arī pēc vairākiem gadiem būs cilvēki, kas lietos „Alīdu”. Ja samazināsies pieprasījums pēc kafijas, es izdomāšu kaut ko citu, meklēšu, kas ir ejošs. Man ir resursi – zeme, fabrika un galva. Man ir arī niršanas sertifikāts un varu vadīt līdz 12 metriem garus kuģus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.