Birku arhīvi: padomju

Praktiskums, poētiskums, patriotisms. Latvijas gastronomijas leģendai Ņinai Masiļūnei – 100

Latvijas gastronomijas leģendai Antoņinai Masiļūnei (1921-2019) 2021. gada 22. augustā apritētu 100 gadu. Katrā Latvijas virtuvē ir vismaz viena no viņas sarakstītajām pavārgrāmatām un pavārgrāmata ar ambiciozo nosaukumu “Latviešu nacionālie ēdieni”, pateicoties tulkojumiem dažādās valodās, ieguvusi tūrisma suvenīra statusu. Starp citu, pavārgrāmatas Masiļūne publicējusi, izmantojot vārda saīsināto formu – Ņina. Kaut arī viņas aktīvākais pavārgrāmatu publicēšanas posms bija 1990.gadi un 2000. gadu sākums, Masiļūnes pieredze atspoguļo padomju virtuvei specifisko kulināro tradīciju. Ietekmējusies arī no senajām pavārgrāmatām un interesējusies par citvalstu kulināriju. Ciemojoties pie radiem Amerikā, saņēmusi komplimentu, ka esot Latvijas Džūlija Čailda[1]. Salīdzinājumam ir pamats, ja ņem vērā, ka Masiļūne kļuva plaši populāra laikā, kad televīzijas raidījumu par kulināriju Latvijā vēl nebija, un savu auditoriju viņa ieguva, pateicoties kulinārijas kursiem un lekcijām. Ja Masiļūnes karjera būtu veidojusies mūsdienās, viņa noteikti vadītu meistarklases un televīzijas raidījumus, būtu influencere sociālajos tīklos, pateicoties interesei par ēdienu dekorēšanu un fotografēšanu, un tiktu uzskatīta par viedokļu līderi medijos, pateicoties trāpīgajiem un atmiņā paliekošajiem izteikumiem.

Turpiniet lasīt

Griķi – savējie vai svešie? Ekskursija ar receptēm

Griķi man ir t.s. comfort food – ēdiens, kura siltums un mierinoši vienkāršā zemes garša spēcīgi iemieso māju sajūtu. Bērnībā griķus vārīja mana 1917. gadā dzimusī vecmāmiņa, turklāt darīja to tikai vienā veidā: katlu ar uzvārītajiem griķiem (1:2 ar ūdeni) ietina vatētā segā un pārsedza ar vīriešu aitādas puskažoku. Nesen iedomājos, ka tā varētu būt kara un pēckara taupības pasākumos iegūta mācība. Man, pēc griķu aiznešanas uz virtuvi, patika ieritināties patīkami siltajā segu murskulī. Šobrīd manu interesi par griķiem izraisīja sociālajos tīklos un medijos manītais uztraukums par griķu izpirkšanu veikalos un tam sekojošā skepse a la “kurš tad mūsdienās griķus ēd”. Domāju – vai griķi ir Latvijas virtuves daļa? Turpiniet lasīt

Jaunas pavāres gaitas restorānā “Sēnīte” pārmaiņu laikos

1991. gadā, kad politiski un juridiski Latvija jau bija izkļuvusi no padomju ietekmes zonas, faktiski cilvēku dzīvēs padomju realitāte vēl turpināja pastāvēt. Šis stāsts ļauj kļūt par lieciniekiem tam, kā vienas desmitgades laikā mainās dzīve ap jauno pavāri Aiju Gabrāni, kas tikko uzsākusi darbu slavenajā padomju restorānā Sēnīte. Tur pavadītais laiks ieliek pamatus viņas turpmākajai profesionālajai darbībai. Šobrīd Aija ir labi zināma šefpavāre un jau ilgus gadus saimnieko Mālpils muižas restorānā. Viņas pavāres rokrakstam raksturīgs ēdiena pagatavošanas veids, kas atspoguļo gan dabas, gan vēstures specifiku, padarot restorāna virtuvi iederīgu Mālpils muižas vidē.

Turpiniet lasīt

sparkling bright fireworks in black sky

Šampanieti visiem! jeb padomju Jaungada tradīciju radīšana

Gada nogalē sarunas par to, kā svinēt Jauno gadu un ko likt galdā, ir gandrīz neizbēgamas. Šajā ierakstā uz Jaunā gada svinēšanu aicinu paraudzīties no cita skatu punkta un meklēt atbildes nevis uz jautājumu – kā svinēt?, bet gan – kāpēc mēs svinam svētkus noteiktā veidā, kā rodas vai tiek radītas svētku tradīcijas? Nav pārāk viegli analizēt pašiem sevi un runāt par to laiku, kurā dzīvojam, daudz vieglāk ir kaut ko ieraudzīt ar laika distanci. Tā kā esmu veidojusi samērā daudz interviju par padomju virtuvi, mani ieinteresēja arī Jaunā gada svinēšana tieši padomju periodā. Tādēļ uz sarunu aicināju vēsturnieci, Latvijas Universitātes profesori Vitu Zelči.

Turpiniet lasīt

Mencas līkumotie ceļi Latvijas virtuvē. Ekskursija ar receptēm

Nesenā Pasaules Dabas fonda kampaņa aicina neēst Baltijas jūras mencu un balsot “ar tukšu karoti, aizvērtu muti”. Dīvainā kārtā šis aicinājums atstāja uz mani citādu iespaidu un es sāku domāt par mencām Latvijas virtuvē – vai ir kādi tradicionāli mencu ēdieni un vai šīm zivīm ir sava vieta uz mūsu galda. Atcerējos, ka esmu lasījusi par mencu propagandas kampaņu 1930. gados un nolēmu noskaidrot, kas par mencām zināms pirms un pēc tam. Laika gaitā mainās gan ekoloģiskā, gan saimnieciskā, gan arī gastronomiskā situācija, tāpēc mencas ceļš laika gaitā izrādījās visnotaļ līkumots.

Turpināt

Ezītis, saulīte, trīs priedes un citi saldie noslēpumi padomju konditorejā

Džūlija Čailda[1] 20. gadsimta vidū centās pārliecināt amerikāņus, ka elitārā franču gastronomija ir pārceļama no restorāniem uz mājas virtuvēm, ja vien mājsaimniece precīzi seko pavārgrāmatas instrukcijām. Šodien līdzīgi ir ar saldumu gatavošanu mājās – pat sarežģītākās daudzstāvu kūkas, tāpat kā kaprīzi un drebelīgi krēmi kļūst padevīgi ieinteresēta amatiera rokās, ja vien tas seko profesionālu pavāru norādēm vai detalizētām video pamācībām, kas plaši pieejamas, turklāt prot izmantot cukura termometrs, elektriskās cepeškrāsns taimera vai dubultkatla palīdzību. Konditore Anna Veipa man pastāstīja, ka agrāk bijis citādi. Agrāk kūkas tapušas ar malku kurināmās cepeškrāsnīs, karameles gatavību noteica pēc vārīšanās burbuļa formas un tikai pēc olu čaumalām varēja nojaust, cik daudz olu slavens meistars pievienojis savā receptē. Varbūt tieši tāpēc zināšanas, ko varēja iegūt ilgā laikā un vienīgi ar “pārbaudījumu un kļūdu metodi” tika sargātas gandrīz tikpat rūpīgi kā viduslaiku alķīmiķu noslēpumi.

Turpināt

Latvijas izlase Maskavā. Pavāru konkursā.

Ēdiens un sports. Pirmajā brīdī var izklausīties kā nesavienojami jēdzieni. Ēdienu nereti traktē kā baudas avotu, savukārt sportu – kā pašdisciplīnas stūrakmeni. Tomēr nodarbošanos ar tiem vieno kaislības un konkurence, vēlme pierādīt sevi un pārspēt pretinieku. Turklāt likme nav nauda, vienīgi – diploms. Šis ir stāsts par pavāru konkursiem padomju laikā, kuros, tāpat kā “lielajā” sportā, bija traumas, pārkāpumi, asaras un krāpšanās mēģinājumi. Vismaz tieši tik dinamiski tas izklausās, runājot par 30 gadus senu pagātni.

Turpināt

“Mēs zagām kā velli!” – padomju sabiedriskās ēdināšanas sētas puse

Pārtikas produktu zagšana nebija pārsteidzoša vai neparasta parādība padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmā. Zagšanu veicināja gan produktu deficīts un tukšie veikalu plaukti, gan blatu sistēma – iespējas pat diezgan vienkāršus pārtikas produktus dabūt tikai ar vajadzīgu cilvēku palīdzību, kā arī iemainīt nozagtos pārtikas produktus pret grūti iegūstamām rūpniecības precēm. Vārdu “zagt” aizstāja ar “iznest”, “ņemt”, bet vārdu “pirkt” ar vārdu “dabūt”. No vispārējās morāles viedokļa zagšana varēja tikt attaisnota, kaut arī formāli pret to tika veikti dažādi preventīvi un kontrolējoši pasākumi. Tomēr arī šeit deficītam un blatam bija liela nozīme, jo arī kontroles izrādījās piekukuļojamas, un dažreiz pietika vien ar somiņu, kurā bija olas, sviests, desa un majonēze.

Turpināt

Vimpelītis kā balva, kvasa tirgošana – sods

Krievu vēsturnieks Viljams Pohļobkins padomju sabiedriskās ēdināšanas raksturojumā ietilpina zemu ēdiena kvalitāti, neprasmīgus, mazkvalificētus pavārus, korupciju un zagšanu, zemu apkalpošanas un ēšanas kultūru kopumā1. Materiāli un informācija, ko pēdējā gada laikā esmu ieguvusi, intervējot padomju laika sabiedriskās ēdināšanas profesionāļus Latvijā, rosina domāt, ka tomēr bija samērā daudz izņēmumu.

Turpināt

Lielā ēstgriba. Sociālisma ēdienkarte strādnieku ēdnīcā

Ogres trikotāžas kombināta vērpšanas fabrikas strādnieki vienā dienā varēja pieveikt vairākus krējuma spaiņus, sviestmaižu simtus un salātus piecdesmitlitrīgos katlos, 120 kilogramus asaru un tonnām gaļas. Sociālisma laika rūpnīcās un fabrikās bija nodrošināta pārtikas apgādes sistēma, kas ļāva tur strādājošajiem ne tikai paēst uz vietas, bet arī rūpnīcas teritorijā iegādāties pusfabrikātus ātrai vakariņu pagatavošanai mājās. Tā stāsta Ināra Laganovska, Ogres trikotāžas kombināta ēdnīcas pavāre, kas darbu tur sākusi 1980. gadā un nostrādājusi gandrīz līdz kombināta slēgšanai 1997. gadā.

Turpināt