Ar laiku „vecās” pavārgrāmatas, šķiet, pārstāj kalpot utilitāram mērķim: iemācīt pagatavot ēdienu, toties iegūst jaunas funkcijas. Tās tiek lasītas kā literatūra, pētītas no dažādiem aspektiem, un lietotājam reizēm šķiet arhaiskas, reizēm – uzjautrinošas. Aplūkojot ilgā laika periodā izdotu pavārgrāmatu kopumu, secināju, ka liela daļa recepšu atkārtojas no grāmatas grāmatā, vērojamas vien nelielas izmaiņas sastāvdaļu uzskaitījumā un pagatavošanas tehnikas aprakstā. Ja pavārgrāmatas saturs – receptes – nemainās, kā var mainīties to lietojuma mērķi? Visdrīzāk pavārgrāmatu saturu neveido vienīgi receptes, bet gan vairāki, sākotnēji šķietami maznozīmīgi, elementi – autora piezīmes, ilustrācijas, savdabīgi ēdienu nosaukumi u.c. Šie elementi palīdz atsegt pavārgrāmatas piederību noteiktam laika periodam un līdz ar to arī domāšanas veidam un vērtību sistēmai. Ikviena pavārgrāmata ir saistīta ar sava laika kontekstu un tieši minētā konteksta manifestācijas, nevis receptes, ir tās, kas pavārgrāmatas padara savstarpēji atšķirīgas un rosina autorus radīt arvien jaunas. Kamēr līdzīgas receptes ceļo no grāmatas grāmatā, laikmetam specifiskas iezīmes padara to lasītāja acīs novecojušu vai aktuālu, morāli nepieņemamu vai identitāti atspoguļojošu.

Turpināt