Birku arhīvi: svētku galds

Praktiskums, poētiskums, patriotisms. Latvijas gastronomijas leģendai Ņinai Masiļūnei – 100

Latvijas gastronomijas leģendai Antoņinai Masiļūnei (1921-2019) 2021. gada 22. augustā apritētu 100 gadu. Katrā Latvijas virtuvē ir vismaz viena no viņas sarakstītajām pavārgrāmatām un pavārgrāmata ar ambiciozo nosaukumu “Latviešu nacionālie ēdieni”, pateicoties tulkojumiem dažādās valodās, ieguvusi tūrisma suvenīra statusu. Starp citu, pavārgrāmatas Masiļūne publicējusi, izmantojot vārda saīsināto formu – Ņina. Kaut arī viņas aktīvākais pavārgrāmatu publicēšanas posms bija 1990.gadi un 2000. gadu sākums, Masiļūnes pieredze atspoguļo padomju virtuvei specifisko kulināro tradīciju. Ietekmējusies arī no senajām pavārgrāmatām un interesējusies par citvalstu kulināriju. Ciemojoties pie radiem Amerikā, saņēmusi komplimentu, ka esot Latvijas Džūlija Čailda[1]. Salīdzinājumam ir pamats, ja ņem vērā, ka Masiļūne kļuva plaši populāra laikā, kad televīzijas raidījumu par kulināriju Latvijā vēl nebija, un savu auditoriju viņa ieguva, pateicoties kulinārijas kursiem un lekcijām. Ja Masiļūnes karjera būtu veidojusies mūsdienās, viņa noteikti vadītu meistarklases un televīzijas raidījumus, būtu influencere sociālajos tīklos, pateicoties interesei par ēdienu dekorēšanu un fotografēšanu, un tiktu uzskatīta par viedokļu līderi medijos, pateicoties trāpīgajiem un atmiņā paliekošajiem izteikumiem.

Turpiniet lasīt

Pārdomas par Ziemassvētku un Jaunā gada ēdieniem

Tradīciju ievērošana pārmaiņu laikos spēj sniegt nepieciešamo mierinājumu. Atkārtojuma struktūra apliecina, ka viss atkal būs kā agrāk, viss būs labi. Svētku ēdiens kā kulināra tradīcija ir viens no lēnāk mainīgajiem lielumiem mūsu sadzīves kultūrā, ar to mēs atkal un atkal apliecinām ticību mūžīgajam dabas ritumam, kārtībai un kopīgai vērtību sistēmai. Varbūt tāpēc tieši šogad man tik daudz vaicāja par to, kas tad ir “īstie”, latviskie, tradicionālie svētku ēdieni. Vaicāja draugi un paziņas, vaicāja mediju pārstāvji. Esmu pārliecināta, ka šāds  “īsto ēdienu” saraksts nevar pastāvēt visas valsts ietvaros, bet to veido individuālu kulināro priekšstatu mozaīka, kurā mainīgus rakstus veido bērnības pieredze, mediju un reklāmu attēli, individuālas gaumes un vēlmes. Tomēr ar šādu atbildi parasti nepietiek. Tāpēc turpmāk īsi aprakstīšu, kā es cenšos atbildēt uz šiem jautājumiem, izmantojot pavārgrāmatas – avotus, ko par ēdienu kultūru esmu pētījusi visvairāk. Pavārgrāmatas, protams, nedokumentē to, ko cilvēki dažādos laika periodos ir ēduši, bet drīzāk ataino, kādu svētku galdu viņi būtu gribējuši klāt, kādus ēdienus uzskata par piemērotiem, saskaņotiem ar tradīciju, vai gluži pretēji – vēlamiem jaunievedumiem un kādi produkti konkrētā laikā bijuši pieejami. Izrādījās, ka pavārgrāmatās kā Ziemassvētku ēdieni minēti gan zirņi un pupas, gan putraimdesas un karpas galerts, gan biešu zupa ar āboliem un pat forele ar zoss aknu pildījumu. Bet par visu pēc kārtas.

Turpiniet lasīt
sparkling bright fireworks in black sky

Šampanieti visiem! jeb padomju Jaungada tradīciju radīšana

Gada nogalē sarunas par to, kā svinēt Jauno gadu un ko likt galdā, ir gandrīz neizbēgamas. Šajā ierakstā uz Jaunā gada svinēšanu aicinu paraudzīties no cita skatu punkta un meklēt atbildes nevis uz jautājumu – kā svinēt?, bet gan – kāpēc mēs svinam svētkus noteiktā veidā, kā rodas vai tiek radītas svētku tradīcijas? Nav pārāk viegli analizēt pašiem sevi un runāt par to laiku, kurā dzīvojam, daudz vieglāk ir kaut ko ieraudzīt ar laika distanci. Tā kā esmu veidojusi samērā daudz interviju par padomju virtuvi, mani ieinteresēja arī Jaunā gada svinēšana tieši padomju periodā. Tādēļ uz sarunu aicināju vēsturnieci, Latvijas Universitātes profesori Vitu Zelči.

Turpiniet lasīt

Ledusskapis baseinā un cūka kamīnzālē. Kā jau pa kāzām!

Padomju laiku godi nenotika tikai lauku sētās, divu dienu kāzas tika svinētas Pierīgas klubos un skolu zālēs, galvaspilsētas dzīvokļos un privātmājās. Livija Brūvere svētku galdus sāka klāt it kā nejauši – palīdzējusi draudzenei ģimenes godos vēl Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pēdējā kursā, 70. gadu beigās. Pēc vēl dažiem pasūtījumiem no draudzenes mammas darbavietas ar nosaukumu „meitenes uztaisīs” labā slava gājusi abām jaunajām saimniecēm pa priekšu. Kopš tā laika klāti galdi 87 kāzās, vēl jāpieskaita arī bēru un jubileju reizes.

Turpināt

Godu saimniece un viņas vīrs, kas garnēja tortes

Šodienas priekšstatu par padomju laika ēdienkarti lielā mērā ietekmē atmiņas par sabiedrisko ēdināšanu – vietējām iespējām pielāgoti, tāpēc ne vienmēr garšīgi, citu republiku ēdieni, ne pārāk kvalitatīvs ēdiens, kas atstājis mieles vēl šodien, nozagts gaļas un taukvielu daudzums, kas padarījis ēdienu pliekanu utt. Taču Latvijas laukos tolaik, šķiet, pastāvēja autonoma republika, tur blata vietā bija kaimiņu kooperēšanās, deficīta vietā – pašu izaudzēto produktu pārvēršana kvalitatīvos ēdienos, bet ļuļa kebabu un azū aizstāja latviešu tradicionālie ēdieni, kas gatavoti no paaudzes paaudzē. Vismaz tāds priekšstats rodas no godu saimnieču stāstītā.

Turpināt

Rasols. 2. daļa. Radinieki

Īsi pirms Jaunā gada ar draugiem veicām eksperimentu, lai piedzīvotu dzīvē reti sastopamu situāciju – trīs rasolus uz viena svētku galda. Šis salīdzinājums šķita interesants tāpēc, ka parasti katrs iedomājamies savu, īsto rasolu un par to pārliecinājāmies jau gatavošanas procesā. Griežot visu sīkos kubiņus, katru pielīdzinot zirnītim, mūsu domas par rasolu dalījās: „mūsmājās olas rīvē, nevis kapā” vai „mana mamma mārrutkus nekad neliek”. Iepriekšējā ierakstā esmu aplūkojusi ar rasola izcelsmi saistītās leģendas.Tā kā šoreiz manas uzmanības centrā ir rasola gaitas Latvijā, eksperimentam izvēlējos adaptēt trīs dažādu vēsturisku periodu receptes.

Turpināt

Rasols 1. daļa

No buržuju banketa proletāriešu galdā

Domājot par gada nogales mielastu sēriju, iedomājos par rasolu – ne pirmo reizi. Rasolam piemīt kas nenovēršams, tas ir laikmetīgi mainīgs un konservatīvi mūžīgs, vienlaikus pedantiski sagriezts un anarhiski samaisīts. To pieņem gan svētku kristāls, gan pārtikas veikalu ātro uzkodu stendi. Rasols ir ēdiens ar vēsturi, kas tā vien prasās tikt dekodēts un dekonstruēts. Pastāstīšu, ko man izdevies uzzināt par rasolu, mēģinot saprast – kas veido tā fenomenu, no kurienes tas nāk un ko tas nozīmē šodien.

Turpināt